Dimitar kabīne bija pirmajā klasē, un tā izskatījās, ka tā bija vērta katra centa, ko Sems par to samaksāja. Četrstūru gulta ar matraci, kas bija tik augsts, ka tas iebruka griestu ventilatora personīgajā telpā. Gultas veļa bija spoži balta un zelta zīda maisījums, un Dimitar atkrita uz tās, sajūtot, kā viņa kājas un prāts beidzot atslābst.
Redzot Džeremiju Rundle, kad kruīza kuģis attālinājās no piestātnes, Dimitaru satrauca, un viņš apsvēra iespēju nosūtīt Semam ziņu, lai viņu informētu. Galu galā viņš atteicās no šīs idejas, jo Serfs zināja, ka viņš ir uz The Ambassador. Un tad? Serfs gribēja viņu izaicināt, lai parādītu Dimitaram, ka viņš ir labāks spēlētājs, pat ja uz spēles ir dzīvība – un miljons dolāru. Pārejot uz nākotni, Dimitar nolēma ignorēt Pētera Serfa draudus. Viņa draudzenes sagūstītājs parādīsies tikai tad, kad viņš iegādāsies miljonu dolāru izpirkuma maksu.
Kad milzīgais kuģis lēnām attālinājās no Sauthemptonas, saule iznāca, lai atgādinātu Dimitaram, ka viņš pamet Lielbritāniju. No turienes viņi veiks ceļojumu ap Francijas ziemeļu piekrasti, līdz apstāsies Portugāles galvaspilsētā Lisabonā. Dimitar atvēra interneta lapu, kuru viņš bija ielādējis pirms izbraukšanas no Anglijas, turnīra lapu The World of Poker ‘Cruise to a Million’ Main Event. Tas notiks uz The Ambassador, sāksies rīt un ilgs trīs dienas, tikpat ilgi, cik ceļojums uz Lisabonu. Dalības maksa bija €5,000, un katram spēlētājam bija atļauta tikai viena atkārtota reģistrācija.
Uzvarot, būtu garantēta sešciparu summa. No turienes viņš varētu plānot uzbrukumu miljonam dolāru, kas viņam bija nepieciešams. Saules siltums sasniedza gultu, un Dimitar, pirmo reizi kopš golfa kluba turnīra pēdējās dienas, aizmiga.
Divas stundas vēlāk viņš pamodās, slikts sapnis – viņu kuģa bezgalīgajos gaiteņos vajāja Serfs – iztraucēja viņa miegu. Saule bija zemāk pie horizonta, blāvais saules stars ārpus viņa iluminatora stila loga tik tikko apgaismoja viņa istabu. Viņš ātri nomazgājās dušā, uzvilka svaigas drēbes – ko iegādājās Sems – un pēc dažām minūtēm devās uz bāru, viņa atslēgas karte kabatā kopā ar dalības maksu (un vienīgo atļauto atkārtoto reģistrāciju) tiešajam pokera turnīram – kopā €10,000. Pārējā nauda bija seifā viņa istabā, bet, tā kā bija palikuši tikai €20,000, šim turnīram bija jāizdodas, ja viņš gribēja tuvoties miljonam dolāru, kas viņam bija nepieciešams līdz mēneša beigām.
Kuģis bija apburošs. Ne tikai baltās sienas un zelta rāmju mākslas darbi šķita piesaistām saules gaismu, bet arī izmitināšana un apkārtne bija acīmredzami pieczvaigžņu. Ejot uz bāru, Dimitar ieraudzīja kazino blakus bāram un devās uz ruletes galdu.
Pie ruletes galda bija divi citi vīrieši, viens vecāks, ģērbies bēšā atpūtas uzvalkā un mokasīnās, kurš jau pārklāja trīs vietas ar lielām likmēm. Otrs bija lielāks vīrietis, kurš valkāja Panamas cepuri, gaišas bikses un skaļu neona rozā žaketi pār tumši pelēku kreklu vecākā vīrieša kreisajā pusē. Sarkanā neļķe, rūpīgi novietota viņa kabatā, viņš pagriezās, lai redzētu, kā Dimitar pienāk pie ruletes galda.
‘Tieši laikā, jaunais cilvēk. Es grasījos veikt vienu likmi pirms vakariņām. Vai vēlies pievienoties?’ vecākais vīrietis sacīja, aicinot Dimitaru pie galda.
Dimitar pasmaidīja, bet tas nesasniedza viņa acis. Vai vīrietis ir vēl viens Pētera Serfa sakars? Dimitar zināja, ka nevar uzticēties nevienam, aizdomājoties, ka Serfa kontakti ir visur uz kuģa. Džeremijs Rundle viņu vēroja uz piestātnes, tad kāpēc Serfam nevarētu būt cilvēki uz kuģa? No otras puses, kāpēc Rundle vērotu, ja uz kuģa nebūtu neviena cita? Varbūt pats Serfs bija uz kuģa.
Ar Elenu.
‘Protams – tikai viena likme.’
‘Tātad, kāds ir tavs laimīgais skaitlis, dēls?’
‘Man nav laimīgā skaitļa.’
‘Nu, man ir – trīspadsmit.’
‘Vai ir vēl kādas likmes?’ saka krupjē. Dimitar pirmo reizi paskatījās uz augšu. Vārda zīme, kas piesaistīja bulgāra uzmanību, lasīja ‘Simone.’ Viņai bija tumši brūni mati, gandrīz nežēlīgi nogriezti pie kakla, spalvains bārkstis karājās tieši virs dziļi brūnām acīm, no kurām Dimitar tik tikko varēja atrauties. Ja Serfs varētu izveidot cilvēku, lai piesaistītu Dimitaru, tas izskatītos kā Simone.
‘Es pagaidīšu,’ Dimitar paziņoja, vērojot, kā atpūtas uzvalks noliecās pār viņu un vīrieti skaļajā žaketē, pievienojot vēl divas likmes uz skaitļiem trīspadsmit un četrpadsmit.
‘Tikai gadījumā, ja tas netrāpīs,’ viņš piemiedza ar aci.
‘Es arī pagaidīšu nākamo kārtu,’ lielais vīrietis rozā žaketē paziņoja, pagriežoties, lai iepazīstinātu sevi ar Dimitaru.
‘Es esmu Donalds Makkojs. Mani draugi mani sauc par ‘Bones’.’
‘Dimitar.’ Abi vīrieši teica, sarokojoties. Dimitar brīnījās, cik nežēlīgi draugi ‘Bones’ bija, lai viņam piešķirtu šo iesauku, kad viņam jāsvērtu vairāk nekā 130 kilogrami. Vecākais vīrietis vēroja, kā mazā sudraba bumbiņa griežas ap ratu, ar klakšķi atsitoties pret vienu no numurētajām kabatām. Tā atlēca vēl sešas reizes, pirms apstājās 16 kabatā. Krupjē veikli nolika stikla marķieri un vienā ātrā kustībā ar mazo kazino grābekli pievilka visus atpūtas uzvalka vīrieša žetonus pie sevis. Tad viņa izmaksāja nelielu summu, ko viņš bija laimējis, atbalstot sarkano krāsu.
‘Uzvaras uz sarkano,’ viņa teica ar plānu smaidu. Vīrietis bija zaudējis desmit reizes vairāk, veicot nepareizas likmes uz atsevišķiem skaitļiem. Viņš paņēma savus žetonus un devās spēlēt trīs kāršu pokeru.
‘Vai ir kādas likmes, kungi?’ krupjē jautāja, un Dimitar apsēdās.
Bones Makkojs uzšļakstīja $1,000 žetonu uz 13 vietas. Tas griezās glīti un apstājās tieši kvadrāta centrā. Dimitar pasmaidīja, izņemot $100 banknoti no sava maka.
‘Vai es varu to samainīt ar tevi… Simone?’
Bones Makkojs paņēma no viņa banknoti un iedeva viņam žetonu.
Simone pasmaidīja atbildē, kad Dimitar uzlika savu $100 žetonu uz seši. Neviens cits nepienāca pie galda, kad Simone grieza ratu. Dimitar vispār neskatījās uz ratu, viņš skatījās tieši uz Simone, kad viņa pārvietoja sudraba bumbiņu uz savu divu augšējo pirkstu galiem un vienā gludā kustībā to apgrieza ap ratu.
‘Vairs nav likmju, kungi.’
Sudraba bumbiņa griezās ap ratu pusduci reižu, pirms ar klakšķi atsitās pret metāla šķēršļiem un apstājās uz 13.
‘Nekad neizdodas.’
‘Kungs uzvar uz 13.’ Teica Simone ar siltu smaidu. ‘Vai jūs ņemsiet šo likmi mājās, kungs?’
‘Ne šovakar, Simone. Tu zini, ko ar to darīt,’ atbildēja Bones Makkojs.
‘$35,000 un jūs nevēlaties to ņemt mājās?’ Dimitar jautāja.
‘Nē. Jaunais cilvēk, iedzersim.’
Par autoru: Pauls Seaton ir rakstījis par pokeru vairāk nekā 10 gadus, intervējot dažus no labākajiem spēlētājiem, kas jebkad spēlējuši šo spēli, piemēram, Danielu Negreanu, Džoniju Čanu un Filu Helmūtu. Gadu gaitā Pauls ir ziņojis tiešraidē no turnīriem, piemēram, Pasaules pokera sērijas Lasvegasā un Eiropas pokera tūres. Viņš ir arī rakstījis citiem pokera zīmoliem, kur viņš bija Mediju vadītājs, kā arī BLUFF žurnālam, kur viņš bija redaktors.
Šis ir daiļdarbs. Jebkura līdzība ar reāliem cilvēkiem, dzīviem vai mirušiem, vai reāliem notikumiem, ir tīri nejauša.